Rakstīšana ar roku esot dinozaurs, kas mirst. Vai mums jāļauj tam notikt?

Rakstīšana ar roku esot dinozaurs, kas mirst. Palīdzēsim tam nomirt? Varbūt ieslodzīsim to muzejā, lai aplūkotu pāris reizes gadā? Vai kā?

Nav šodien daudz iespēju, kad varam pieredzēt ar roku rakstītus darbus! Varbūt saņemot vēstuli vai apsveikumu no gados vecāka radinieka vai mākslinieciska drauga. Pierakstoties semināros (labi gan, ka tikai vārds un uzvārds jāieskricelē), rakstot ātros iesniegumus valsts iestādēs, vai piedaloties ideju prāta vērtās (ak, vai, ja moderators nevar izlasīt, ko esi uzrakstījusi). Nu jā, mēs dzīvojam digitālā laikmetā, kad rakstīšana ar roku ir kļuvusi par izmirstošu, vai arī ekskluzīvu un stilīgu nodarbi. Rakstīt ar roku ir gan laikietilpīgāk, jo ar datoru rakstam ātrāk, gan arī piņķerīgāk mums un apgrūtinošāk citiem (ja rokraksts kļuvis neizlasāms).

Kāpēc bērniem jāraksta ar roku?

Skatos, kā mana mazā meita, kurai drīz jāsāk iet skolā mocās ar zīmuli, un neļaujas tikt mācītai, kā pareizi to būtu turēt! Mierinu sevi – toties viņa ļoti veikli rīkojas ar iPad un skārienjutīgo ekrānu telefoniem, tātad pirkstu motorika tiek darbināta. Dažkārt ir dzirdēts, ka skolas vecuma bērni nevar izlasīt, ko paši uzrakstījuši. Varbūt nemaz nevajag mocīties, jo visiem skolēniem drīz būs iPad, datorklases. Piemēram, Amerikā jau tagad dažos štatos vairs nav obligāta prasība sākumskolā pielietot rokrakstīšanu. Arī Latvijā dažviet pēc trešās klases vairs nav obligāta prasība bērniem iesniegt darbus rokrakstā. Un, vai vispār esi dzirdējusi par tādām glītrakstīšanas stundām?

Palūkosim, kāpēc tas dinozaurs – rakstīprasme ar roku būtu uzturams dzīvs. Bērnu psihologi zina teikt, ka rakstīšana ar roku agrīnā vecumā attīstīta motorikas prasmes, kas dod nenovērtējamu atbalstu lasītprasmes apguvē, uzlabo vizuālās uztveres spējas, trenē mūsu labo, radošo smadzeņu puslodi, arī veicina kritiskās domāšanas spējas. Pēc rokraksta varot pat prognozēt bērna akadēmiskos panakumus vēlākajā dzīvē.

Bērni, kas ātrāk spēj rakstīt ar roku, spēj sacerējumos radīt vairāk ideju, nekā tie, kas raksta sacerējumus ar datoru. Jo rakstīšana ar roku ir plūstošāka, automātiskāka, jo bērni ir radošāki un produktīvaki, ātrāk apgūst vielu, jo var koncentrēties nevis uz to, kā panākt skaistākus burtus, bet – uz saturu.

Labs rokraksts vairo pašapziņu. Pētījumi par jaunāko skolas vecuma bērniem liecina, ka bērni ar neglītu rokrakstu prasa vairāk skolotāja uzmanību. Šiem bērniem ir nepieciešams ilgāks, laiks, lai sagatavotu mājas darbus, viņi nevar iekļauties laika robežās obligātājos uzdevumos un atskaišu darbos klasēs. Tas pazemina viņa pašvērtējumu, palielina agresiju.

Bērni, kas mācās burtus, tos zīmējot, pretstatā tiem bērniem, kas mācās burtos vērojot, piedzīvo daudz lielāku smadzeņu aktivitāti. Rakstīšana ar roku uzlabo atmiņu, trenējot rokrakstīšanas prasmes smadzenes attīsta tā saukto funkcionālo speciālizāciju (spēju būt optimāli produktīvam), integrējot kustību kontroli, sajūtas un domāšanu.

Un ko ieteikt pieaugušajiem?

Nesen veikts Prinstonas un Kalifornijas universitāšu (ASV) pētījums apliecina, ka tie studenti, kas veic pierakstus ar roku, lekciju materiālu iemācās ievērojami kvalitatīvāk, nekā tie viņu skolas biedri, kas to dara datorā. Izrādās, ka mūsu smadzenes padara divus atšķirīgus darbiņus, kad rakstam ar roku vai rakstām ar datoru. Tiem, kas drukā datorā, smadzenes nelīdzdarbojas (atceramies tiesu zāles vai politisko sarunu sekretāres – viņas spēja turēt līdzi vārdu plūdiem un bija tik uzticamas. Tas bija autopilots un viņas neko neatcerējās). Savukārt, tie studenti, kas pierakstīja ar roku, līdzdarbināja arī savas smadzenes – informāciju apkopoja, atlasīja, sintezēja. Un pēc tam labāk atcerējās.

Tu teiksi – nekā, ja tev būs pierakstīts lielāks apjoms informācijas (ko var izdarīt ar datoru), pēc tam tas tev vairāk palīdzēs mācīties. Ups, nepareizi! Tas pats pētījums pieradīja, ka tie, kas izmantoja ar savu roku rakstītus pierakstus, eksāmenus nokārtoja labāk. Rokrakstīšana dod atmiņai iespēju atsaukt kontektsu, emocijas un secinājumus, ko tavas smadzenes ir izdarījušas pierakstu laikā. Pētījums arī secināja, ka datorrakstītāji tikai mazliet labāk atcerējas faktus, savukārt rokrakstītāji – ievērojami labāk konceptuālizēja zināšanas. O, un vēl kas interesants! Datorrakstītāji, protams, lekciju laikā datoros darīja arī savas paralēlas lietas, (tā teikt, piekopa multitaskingu), un pēc tam, kā izrādījās, bija mazāk apmierināti ar izglītības kvalitāti un biežāk krāpās atsaikaišu darbos.

avots: www.lifehack.org

Lūk, tā…

Daba ir Dieva rokraksts – teica Ralfs Emersons. Jo nav taču divu vienādu kalnu, upju un pat saulrietu. Un nav arī divu vienādu rokrakstu. Rokraksts esot tikpat kā tavs pirkstu nospiedums – neatkārtojams, nenozogams un par tevi liecinošs. Un vai nav tā, ka zaudējot rakstīšanas ar roku prasmes, mēs zaudējam kaut ko no savas unikalitātes? Un vai nav tā, ka skaists rokraksts tevi izceļ citu starpā un pasaka par tevi ko labu, neliekot pašai runāt?

Uzraksti kartiņu, veic darbā pierakstus ar roku, vai vēl labāk – nopērc skaistu pierakstu blociņu un sāc rakstīt dienasgrāmatu. Kaut dažus teikumus par labajiem darbiem šodien un skaistajiem nodomiem rītdienai.

Raksta avots: http://www.monday.lv/par-rakstisanu-ar-roku/, raksts “Par rakstīšanu ar roku”, autors Iluta Skrūzkalne